Ebreju parādīšanās vēsture Rīgas jūrmalā sākas XIX gadsimta beigās, kad vairākas ģimenes no tām, kurām bija atļauts dzīvot ārpus apdzīvojamās teritorijas robežas, sāka doties uz šīm vietām, lai atpūstos. 

Ebrejs-kurpnieks Mordehajs Ļežiks, būdams kantonists, kuram XX gadsimta sākumā bija atļauts apmesties Bulduros, savā mājā pulcēja ebrejus uz lūgšanām. 

Viņa māja ar zemi atradās 4. šķērsielā, ko tagad sauc par Saldus ielu. 

Ar laiku ebreju skaits Bilderlingshofā (tieši tā līdz 1919. gadam dēvēja Bulduru rajonu, pašreizējo Jūrmalas pilsētas daļu) palielinājās, un radās nepieciešamība uzbūvēt lielu lūgšanu namu. 

Ar kopīgām ietekmīgu pilsētas iedzīvotāju pūlēm 1904. gadā radās ebreju kopiena, kas pēc diviem gadiem uzbūvēja sinagogu. 

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Bulduros bija aktīva ebreju dzīve. 

Visu vecumu ebreji pulcējās sinagogā uz svētkiem un lūgšanām, un ēka jau atkal kļuva pa šauru. 

Viņi cerēja, ka jaunuzbūvētā, ietilpīgā un pilsētā visgodājamākā tā saucamā “lielā akmens sinagoga” Majoru-Dzintaru rajonos (sk. sadaļu “Vēsturiskās sinagogas atjaunošana”) kalpos par cietoksni aizsardzībai pret ienaidniekiem, bet vēsture diemžēl runā pati par sevi.